Akadēmiskais centrsStāsta Eduards Baķis 2014.gada absolvents
Daudzo ķīmijas aktivitāšu, pasākumu un notikumu klāstā Ķīmijas fakultātē pēdējos gados bijis arī pāris tādu, kuru pamatideja un izpildījums citu vidū nedaudz izceļas. Proti, to organizētāju vidū praktiski nebija oficiālo studentu pašpārvaldes biedru, pasākumu rīkošanas iemesls bija ārpus universitātes projekti, bet mērķauditorija – jebkurš Rīgas iedzīvotājs vai viesis. Par pasākumu mērķi izvirzīta ķīmijas zinātnes popularizēšana ar oriģināliem paņēmieniem, kā obligātu pieņemot profesionālu un mākslinieciski kvalitatīvu izpildījumu. Runa ir par projektu „Staburaga gaisma” festivāla „Staro Rīga” (2011) ietvaros un Starptautiskās muzeju nakts pasākumu LU centrālajā ēkā (2012).
Ideja par piedalīšanos „Staro Rīga” radās 2011. gada augustā bakalaura programmas studentam Matīsam Reinfeldam – līdz projektu iesniegšanas termiņa beigām vēl bija atlicis nedaudz laika. Rīgas Dome konkursa kārtībā finansiāli atbalstīja labākos projektus, tādēļ bija jāsagatavo oriģināla ideja – projekts, un 10. laboratorijā kolektīvi daudz tika spriests par iespējām izmantot un parādīt vēsturisko fakultātes ēku – garos gaiteņus, plašo pagalmu, vēsturisko ieeju ar trim durvīm no A. Briāna ielas pusi, par kuras pēdējo darbošanās reizi ziņu nav. Tai pat laikā darbības idejai jāsasaucas ar priekšstatiem par to, kas ir ķīmija – šoreiz atgādinot, ka tā ne vienmēr ir cilvēka ienaidnieks, kā tas šodien bieži tiek proponēts masu medijos. Vienprātīgu ideju negūstot, tika nolemts izmantot parādes ieejas priekšnamu no Kr. Valdemāra ielas un ēkas fasādi skvērā ar piemiņas zīmi Kr. Valdemāram. Solot celt gaismā LU Ķīmijas fakultāti (ēka ir kultūrvēsturisks piemineklis), piesaistīt sabiedrības interesi, aktualizēt fakultātes apkārtnes pilsētvidi, parādīt, ka ķīmija var būt arī atraktīva, skaista, ka no tās nav jābaidās, nodibinājumam „Rīga 2014” Diānas Čivles personā tika iesniegts projekta „Staburaga gaisma” pieteikums – stāsts par gaismu, kas Toma Rēķa vārdiem skan:
Gaisma dzīvo simttūkstoš lietās un vietās. Pilsētas naktīs gaisma dzīvo laternās, māju logos un skatlogos. Pļavās gaisma dzīvo jāņtārpiņos vasarās un balti mirdzošā sniegā ziemās. Dažkārt gaismu nemaz nevar redzēt, kur tā dzīvo. Gaisma saulainā dienā paslēpjas mežā kokos un palīdz tiem augt, un, kad tie ir gana lieli izauguši, gaisma Jāņu ugunīs atkal tiek brīvībā. Un tādas mazas gaismiņas lidinās apkārt pa pasauli – apvienojas un šķiras, apvienojas un šķiras. Bet, kad gaisma iemājo cilvēku sirdīs, tā nekad nedodas prom, tā paliek turpat. To sauc par laimi. Tāda ir gaisma.
Cilvēks, jaunais zinātnieks, gaismu iemājos ūdenī. Katrā mazā lāsītē pa vienai mazai gaismiņai – vai tā būs aizņemta no jāņtārpiņiem, vai no ielu laternām, vai māju logiem, – tā dzīvos ūdenī, lai galu galā pa vienai vien dotos pasaulē cilvēku meklēt.
Idejas pamatā bija ķīmiskas vielas šķīduma fluorescence ultravioletā starojuma iedarbībā, kas festivāla vēsturē ir unikāls gaismas avots. Svarīgs elements projekta īstenošanā bija jaudīgs UV gaismas avots – tika izmantoti viegli pieejamie un drošie 365 nm UV gaismas diskotēku prožektori. Laikus rezervējot pieejamās iekārtas lielākajās skatuves tehnikas nomas kompānijās, vienuviet tika savākti gandrīz visi Rīgā pieejamie prožektori ar kopējo jaudu 8 kW.
Vizuāliem objektiem brīvā dabā, pirmām kārtām, jāatbilst primitīvam kritērijam - tiem jābūt ievērojamiem mēroga un vizuālajā efektīguma ziņā; tam, cik neatkārtojami pievilcīgs ir analoģisks eksperiments laboratorijas mērogā, nav nekādas nozīmes. Arī fluorescencei zem klajas debess bija jābūt ar maksimālu efektu, tādēļ izvērtējām gan dažādu krāsvielu piemērotību eksperimentam, gan redzamo efektu atkarībā no šķīduma koncentrācijas un attāluma no gaismas avota. Fluoresceīns bija vispiemērotākā no krāsvielām, dodot spilgti zaļu fluorescenci pat vājā UV starojumā. Plānotajam šķīduma apjomam bija nepieciešami 500 grami fluoresceīna krāsvielas un stehiometrisks daudzums sārma.
Pēc šiem priekšmēģinājumiem sekoja tehniski centieni radīt ūdenskrituma efektu. Pirmie mēģinājumi notika ar ūdeni, to no ēkas ārpusē piepildītas mucas sūknējot pa šļūteni uz aktu zāli, un slotas galā piestiprināto strūklu virzot ārā pa logu. Pēc tam pašrocīgi laboratorijā no polipropilēna detaļām sakausējot izgatavojām manifoldu – sadalītāju, kas stipro ūdens plūsmu sadalīja 15 atsevišķās straumēs. Tikai izvēloties pareizu konstrukciju un darba gaitu varēja panākt, ka visas straumes plūdīs paralēli ne tikai sākumā, bet arī ieplūstot rezervuārā 10 metrus zemāk.
Staburaga gaismaskritums nebūtu realizējams arī bez šīs minētās 9 m3 ūdens tvertnes – baseina, kurā pildīts fluorescējošais šķīdums. Baseina izgatavošanas un manifoldu nesošo konstrukciju izveidē profesionālu servisu nodrošināja SIA TP kastes. Konstruēšanas darbu laikā gaisa temperatūra ārā nepārsniedza 10 grādus, tādēļ pēc veiksmīgās rezervuāra karkasa uzbūvēšanas radās problēmas ar ūdensnecaurlaidīgo segumu – neelastīgais materiāls locījuma vietās sāka plaisāt. Tvertni nācās pakāpeniski piepildīt ar karstu ūdeni, kas problēmu atrisināja. Pirmie mēģinājumi tikt pie ievērojama ūdens daudzuma vainagojās ar izritinātu ugunsdzēsības hidranta šļūteni, pēc izskata tādu pat kā ugunsdzēsības mašīnās. Ūdens daudzums, kas caur to izplūda laika vienībā, bija neizmērojams, padarot daļu no skvēra mākslīgā ūdenstilpnē, toties pats ūdens – auksts un ļoti netīrs. Saprotams, karstais ūdens šādā daudzumā un formā nebija pieejams, un pilnīgai baseina pietecināšanai pa vienkāršu šļūteni no 1. laboratorijas ūdens krāna bija nepieciešamas nepilnas 12 stundas. Diemžēl dežurante neuzņēmās uzraudzīt procesu, un nācās nakšņot fakultātē. Ūdens tvaiki aukstumā kūpēja kā lapu kaudze rudenī.
Svarīgs pasākuma etaps bija arī redzamā gaisma - tās savaldīšana. Ūdenskrituma apstarošanai ar UV gaismu minētie prožektori, augšup pavērsti, tika izvietoti „Enolas”, dekanāta virtuves un fizikālās ķīmijas laboratorijas logos. Ne mazāk svarīgi bija novirzīt traucējošo pilsētas apgaismojumu, tālab sadarbībā ar „Rīgas gaismu” V. Celmiņa personā vairāki gaismas ķermeņi objekta tuvumā tikai atslēgti, bet daži īpaši aizklāti. Diskusija par atslēdzamo gaismekļu skaitu bija jautājums par pasākuma izdošanos, kas uztrauca tā veidotājus, savukārt Celmiņa kunga rūpes pieauga līdz ar katras nākamās spuldzes atslēgšanu – izrādās, apgaismojuma neesamība ir pirmais virziens, kurā meklēt vainīgo gadījumos, ja uz tumšas ielas notiek noziegums. Laimīgā kārtā tika panākts kompromiss.
Paša fluoresceīna pievienošana cirkulējošajam ūdenim bija svinīgs mirklis. Aptuveni 500 grami vielas kopā ar stehiometrisku daudzumu kālija hidroksīda maisot tika izšķīdināti ~10 litros ūdens, un gandrīz melnais šķīdums ieliets cirkulējošā baseinā. Efekts bija tūlītējs un pārsteidzošs – līdz tam tumsā neredzamās ūdens šaltis acumirklī ēkas augstumā iekrāsojās spilgti zaļas, un kļuva arvien intensīvākas līdz koncentrācija visā šķīduma tilpumā izlīdzinājās. Tāpat kā 1995. gadā atjaunotā opernama atklāšanā Staburaga gaismaskritumu visas festivāla dienās pavadīja J. Vītola simfoniskās svītas „Dārgakmeņi” skanējums, kļūstot par neaizmirstamu laiku arī apkaimes iedzīvotājiem.
Ķīmija var būt skaista – šaubas radās tikai retajam. Bet tai pat laikā − vai tā arī varētu nebūt bīstama? Ikkatram vienam šo tēzi tika piedāvāts pārbaudīt fakultātes priekšnamā. Kora „Kamēr...” ieskaņoto latviešu kordziesmu pavadīti, cilvēki sildījās ar karstiem gaismasdzērieniem. Doc. I. Kļimenkovs, no barbiturskābes un 4-(dimetilamino)benzaldehīda iegūstot koši sarkani fluorescējošo luminoforu 5-(4'-dimetilaminobenzilidēn)-barbiturskābi, bija parūpējies, lai pirmie soļi, ienākot telpā, vestu pāri tumsā kvēlošām „oglēm”. Nedaudz augšup pa kāpnēm, kuras iezīmēja latvju raksti, - un tur jau gaidīja četras karstas piecu litru vārglāzes un laipnas ķīmiķes ar spīdošu gaismas dzērienu. Kipa luktura gaismā no stiklā lietiem traukiem varēja baudīt spilgti dzeltenu cidoniju vai citronu dzērienu, vai koši zilu svaigo piparmētru tēju. Ievērojamo daudzumu piparmētru lakstu sarūpējām, sadarbojoties ar fakultātes kafejnīcu Mendeļējevs.
Dzēriena „formulas” atrašana patiesībā prasīja daudzkārt lielākas pūles kā gaismaskrituma ķīmiskā izstrāde. Vajadzīgas ļoti daudzas īpašības, kam vienlaikus jāpiemīt dzēriena krāsvielai, proti, - nekaitīgums, neliela ietekme uz garšu pie izvēlētās koncentrācijas dzērienā, vienlaikus dodot iespējami spilgtu krāsojumu. Neskaitot dzērienus, priekšmēģinājumos ļoti daudz tika eksperimentēts gan ar citiem pārtikas produktiem (piens, saldējums, saldais krējums, ledus, minerālūdens, augļu tēja), gan ar krāsvielām (kurkumīns garšvielas kurkumas sastāvā, riboflavīns jeb vitamīns B2, hinīns tā sulfāta veidā). Šķiet, iespējami labākais rezultāts tika panākts ar riboflavīnu (dabiskas izcelsmes ūdenī šķīstoša pārtikas krāsviela) un hinīnu (dzēriena tonika piedeva, no hinīnkoka izdalīts alkaloīds kas pazīstams arī ar pretmalārijas īpašībām). Lai gan lielākajā daļā gadījumu laboratorijā pagatavotu - ikdienišķu vielu tīrības pakāpe ir nesalīdzināmi augstāka par to, kāda pieejama veikalā nopērkamiem analogiem, tika darīts viss, lai tieši šeit izmantotās vielas būtu pēc iespējas tīrākas. Rezultātā ar prof. A. Actiņa palīdzību no A/S Grindex ieguvām 5,0 g farmaceitiskas kvalitātes riboflavīna, savukārt ceļu pie 3,5 g hinīna hromatogrāfiskā standarta palīdzēja rast fakultātes absolvente, izpilddirektores D. Silarājas kursabiedre A. Zablocka, kuras darba vieta ir A/S Latvijas Balzāms. Ar iegūto vielu daudzumu varētu nodrošināt vēl ļoti daudzu šādu festivālu norisi to spēcīgo fluorescences īpašību dēļ.
Trīs dienas un vakarus no 2011. gada 17. – 19. novembrim Ķīmijas fakultātes pirmais stāvs dzīvoja citādā ritmā. 11. laboratorija bija transformējusies par nepārtrauktas trauku mazgāšanas punktu. 10. laboratorijā atkal un atkal iegriezās aktīvistu draugi, ģimenes locekļi, izsakot atzinīgus vārdus par notiekošo. Sagatavotava bija kā oāze, kurā tika brūvēti dzērienu gatavošanai vajadzīgie koncentrētie šķīdumi, spiesta citronu sula un remdēts miega bads, slāpes un arī izsalkums, par ko visu dienu garumā ar saldiem un sāļiem pīrāgiem un citiem ēdieniem nepagurusi rūpējās talantīgā pavāre Elīna Rozīte.
Dzinulis piedalīties Starptautiskās muzeju nakts pasākumā LU centrālajā ēkā nākamā, 2012. gada maijā šoreiz nebija gluži brīvā laika raisīta prāta aptumsuma izpausme, ņemot vērā studiju un akadēmiskā gada noslēguma laiku. Pārstāvji bija jādeleģē katrai universitātes fakultātei. T. Rēķa iniciētā ideja bija parādīt absolūti klasisku alķīmiķa dzīves ainavu, kurā parādītos galvenie eksperimenti, ar ko cilvēki šo zinātni asociē.
Ienākot LU centrālās ēkas iekšpagalmā, skatienam pavērās mērķtiecīgas rosības pilna ainava iz ķīmiķu karaļvalsts – varētu teikt, no kādu divsimt gadu senas pagātnes. Plāna vidū - stikla Magnum Opus, pildīts ar divu krāsu šķīdumu tilpumā virs simt litriem. Virzoties no ieejas, tūliņ sagaidīja jauna dāma, pēc stājas un gara – noteikti tuva Marijas Kirī radiniece. Viņa piedāvāja ikkatriem diviem interesentiem sacensties mākā atkrāsot koši zilu šķīdumu, lietojot tikai izelpoto gaisu. Interesentu bija daudz, galvenokārt mazo un zinātkāro. Arī rektors. Pārvietojoties tālāk, palēninājumā redzams titrēšanas process, turklāt ar daudziem „stehiometriskajiem punktiem” un krāsu pārejām – no divlitrīgas dalāmās piltuves šķīdums lēni pilēja virpuļojošā kolbā. Tālāk – liela mēroga ūdens tvaika destilācijas iekārta, kurā iegūstama ēteriskā eļļa no apelsīnu mizām, ūdens tvaiku ģenerējot uz atklātas liesmas. Gluži kā krītoša komēta pār ļaužu galvām laiku pa laikam pārlija liesmojoša uguns šalts, kas radās, virstošam parafīnam gaisā oksidējoties – kāds jauns cilvēks kā pienākuma vadīts no vairāku metru augstuma to regulāri raidīja atkal un atkal. Pēc tam bija iespējams veikt fotouzņēmumus kopā ar mītisko ķīmiķu stāviem magnija zibeņa gaismā un profesionāla fotogrāfa vadībā.
Visu vakaru uzdarbojās arī pārdrošs melderis, kas atnākušos izglītoja par ugunsdrošību dzirnavās – jeb kas notiek, ja miltu putekļu pildītajās telpās to neievēro. Tāpat kāds brīnumu gariņš mānīja ar acumirklīgām nitrocelulozes maldugunīm un zemūdens ugunīm, un kāds austrumu alķīmiķis maldināja atnākušos ar stāstiem, ka prot iegūt tīru zeltu no mazvērtīgiem materiāliem, vienlaikus demonstrējot savu kapitālu. Ik pa brīdim melni tērpts, sirmi bārdains tēls radīja klusinātus, dobjus sprādzienus ar sekojošiem milzīgiem, baltiem dūmu mākoņiem.
Patiesībā brauciens, jeb drīzāk aulēkšošana, pa tik sen aizmirstiem ķīmijas lielceļiem prasīja ne mazums iztēles un pūliņu, jo vienā vakarā un notikuma vietā bija jārada notikums, kas ne tikai, izmantojot „zelta kārti” – ķīmiju, notvertu apmeklētāju uzmanību 13 fakultāšu vidū, bet to arī noturētu ilgāk par dažām garāmiešanas minūtēm un aicinātu būt eksperimenta dalībniekiem. Pirmais solis bija autentisks vizuālais ietērps, un te lielu efektu attiecībā uz iesaistītajām personām deva senlaicīgie tērpi, kas pieejami Rīgas kinostudijā. Notikuma dalībnieki uzreiz atšķīrās apmeklētāju pūlī – Beatrise Bērziņa, piemēram, bez vārda runas tagad bija atpazīstama kā Marija Kirī, bet dažu citu patiesās personības pat kļuva vispār neatšifrējamas. Līdz ar cilvēku autentiskumu tādiem bija jābūt arī rekvizītiem – traukiem un mēbelēm. Jā! No fakultātes tika pārvestas pat mēbeles – gadu desmitus piepildītais smagnējas kumodes fragments, kas Žaņa pārziņā atradās remontdarbnīcā, senie, dekoratīvie koka podesti, daudzu metru augstās „A” veida koka kāpnes, kuru transportēšana no fakultātes zāles lielā izmēra dēļ notika pa ielu ar velosipēdu palīdzību. Vietu pasākumā atrada arī ievērojams daudzums antīku ķīmijas trauku – kolbu un retoršu – ar as. prof. J. Švirksta gādību. Senatnes elpa pašā Alma Mater iekšpagalmā ar velvju logiem, smilšu krāsas ķieģeļiem un tumsnējo bruģi radīja iespaidu, ka alķīmiķi šeit eksperimentējuši jau kopš ēkas radīšanas.
Īpašs objekts tieši ķīmiķu sirds un acu priekam bija lielizmēra iekārta destilācijai ar ūdens tvaiku – uz gāzes liesmas ūdens tika vārīts 10 litru apaļkolbā, un tā ietilpa speciāli šim notikumam radītajā stikla sistēmā, kas gatavota vienmēr atsaucīgā fakultātes stiklinieka Staņislava Krakopa rokām. Ar Staņislavu daudz sadarbojāmies arī rudens pasākumā un neskaitāmos citos stikla darbu pasūtījumos. Savukārt pats limonēna avots – apelsīnu mizas – tika sarūpēts sadarbībā ar kafejnīcu – ēdnīcu „Lauvas nams” Žannas personā.
Fotogrāfiskā zibspuldzes maisījuma vietā izmantojām magnija skaidiņu un kālija hlorāta maisījumu, to iepriekš sapakojot nelielās porcijās un tieši pirms lietošanas izņemot no eksikatora. Divi eksperimenti cilvēkos radīja izbrīnu – vai tiešām tos var realizēt pilnīgi jebkurš, kam pieejamas tādas ikdienišķas lietas kā milti un parafīns? Jā, milzīgu atklātu liesmu radīja miltu eksperiments, kurā no diviem cilvēkiem viens caur piltuvi gaisā izpūta kviešu miltus, bet otrs tos tūdaļ gāzes degļa liesmā aizdedzināja. Pateicoties lielajai saskares virsmai ar gaisu, miltu daļiņas acumirklīgi aizdegās, pārmetot liesmu tālāk no vienas uz otru. Līdzīgs princips slēpjas impulsīvajā uzliesmojumā, kur vāroši parafīna pilieniņi aizdegas gaisā, tomēr daudz vieglāk – bez papildus liesmas pievadīšanas. Tāpat arī neviens nevarēja iedomāties, ka liesma spēj „dzīvot” arī zem ūdens, ko pierādīja brīnumsvecīšu degšana lielā ūdens traukā; šādā gadījumā gan svarīga ir papildus pievienota oksidētāja loma. Šo eksperimentu gan labāk neveikt, ja kaklā uzkārta nitrocelulozes tarba...
Par Magnum Opus (latīņu „lielais darbs”), kā dēvējām lielo, apaļo bieza stikla dižkolbu plāna vidū, mākslā dēvē autora dzīves dižāko un labāko darbu. Mūsu gadījumā varam vilkt paralēles ar Mocarta Magnum Opus − viņa Rekviēmu, kuru pats autors tā arī nepaguva pabeigt: diemžēl šo lielisko ieceri savā laikā arī mēs līdz galam nespējām īstenot, kaut rūpīgi un intensīvi strādājām pie, mūsuprāt, visdižākā, alķīmiskākā un mistiskākā eksperimenta. Runa ir par liesmu, kas rodas un dzīvo zem ūdens, un novērojama divu gāzveida vielu – acetilēna un hlora − tūlītējā reakcijā.
Pats Magnum Opus trauks ar Maijas palīdzību un Jāņa Ģībieša atļauju tika iepriekš atraisīts no važām, kas no Olaines ķīmiskās rūpnīcas laikiem to turēja SIA Enola noliktavā. Neapsildāmais 150 litru reaktors, tomēr rūpīgi glabāts un aprīkots ar balstīšanas un izliešanas mehānismu, mūs bija gaidījis daudzus gadus. Iepriekš veicot priekšmēģinājumus arī mazākā mērogā, ar kalcija karbīdu un ūdeni tika uzpildīts vislielākais fakultātē atrodamais Kipa aparāts. Lai pārvarētu ūdens staba spiedienu, kad gāzes ieguves iekārtas izvadu iegremdē dziļāk zem ūdens, bija jāpalielina ūdens staba augstums – tas ērti izdarāms, papildus pievienojot metru garu cauruli Kipa aparāta augšējai lodei.
Hlora iegūšana in situ, saprotams, nevestos tik pat raiti, un šāda ķīmiskā reakcija uz vietas lielā mērogā radītu saindēšanās draudus, tādēļ šo gāzi tika nolemts iegūt iepriekš un uzkrāt. Paturot prātā hlora lielisko šķīdību ūdenī, izmantojamais gazometrs tika piepildīts ar piesātinātu nātrija hlorīda ūdens šķīdumu, kas reakciju
līdzsvaru novirzītu pa kreisi un mazinātu hlora šķīdību veicinošās reakcijas. Novietojot abu gāzu izvadus iepretī vienu otram zem ūdens, sākās daudzu momentānu sprādzienu sērija ar spožas liesmas parādīšanos un pavadošu dobju dunēšanu. Foto un video liecības apstiprina eksperimenta iespaidīgumu. Iedomājieties to Magnum Opus mērogā pašā Alma Mater sirdī! Pēc priekšmēģinājumiem 10. laboratorijā, Ķīmiķu dienu balles vakarā tā vietā lai līksmotu pārcēlāmies mērogot šo eksperimentu iekš Magnum Opus uz 38. Laboratoriju, kas tobrīd bija mūsu kaujasbāze. Tūliņ jau bija sajūtama ventilācijas jaudu atšķirība starp abām laboratorijām – šeit hlora smaka jau bija viegli saožama. Vairākkārt nerezultatīvi mainot abu gāzu izvadu formu, pozīciju, dziļumu un burbuļu izmēru, tomēr nebija iespējams panākt, ka viss izmantotais hlors izreaģētu pilnīgi un nenonāktu gaisā, radot saindēšanās draudus. Punktu pielika negaidīts gazometra bojājums kā rezultātā telpa bija jāatstāj uz vairākām stundām; par gaisu daudz blīvākā hlora gāze izvēdinās ļoti lēni. Ja šāds starpgadījums norisinātos no četrām pusēm norobežotā iekšpagalmā – gluži kā vannā – Muzeju nakts pasākums, visticamāk, būtu beidzies visām fakultātēm. Tā vietā Magnum Opus tika piepildīts ar sārmainu ūdens šķīdumu, kam pāri uzliets tīra ūdens slānis. Abos pievienojot vienu un to pašu indikatoru, radās šķietami divkārtains šķīdums divās krāsās. Mūsu iecerētais, bet neīstenotais dižais darbs tika atstāts, gaidām dižākus īstenotājus.
Pēc abiem krāšņajiem 2011./2012. akadēmiskā gada notikumiem LU Ķīmijas fakultātes studenti ieguva LU Studentu padomes gada balvu nominācijā „Gada pasākums”, savukārt rudenī notikusī „Staburaga gaisma” - 3. vietu starp 86 gaismas festilvāla objektiem apmeklētāju balsojumā portālā delfi.lv. Vēlākās darbošanās sekas izpaudās kā vairāki aicinājumi atklāt „mistiskās” gaismas dzērienu receptes, organizēt šādus dzērienus privātos pasākumos, „sadarboties” ar vizuālās mākslas nozares pārstāvjiem un pat piedalīties Latvijas Radio pārraidē „Zināmais nezināmajā”. Radiožurnāliste Zane Lāce patiešām vēlāk viesojās 10. laboratorijā un no redzētā un dzirdētā sagatavoja raidījuma sižetu par gaismu ķīmijas pasaulē. Pats gaismaskritums redzams vēl šodien – uz LU žurnāla Alma Mater 2011. gada ziemas numura pirmā vāka, bet projekta sagatavošanas darbi – gaismas festivāla dienasgrāmatā LNT pārraižu arhīvā.
Gudri cilvēki un pats cienīgtēvs saka, ka mācītājs kancelē divreiz nekāpj. Izvēle, vai līdztekus īpašības vārdam „vienreizīgi” par šiem īpašajiem fakultātes notikumiem turpmāk tomēr dzirdēsim arī „vienreizēji”, ir nākamo paaudžu leksikas jautājums. Eksperimentējiet kvalitatīvi, un jums tiks piedots!
„Staburaga gaisma” idejas autori (*) un radošā komanda:
Matīss Reinfelds*, Toms Rēķis*, Igors Kļimenkovs*,Eduards Baķis*, Agris Bērziņš, Alvis Zvirgzdiņš, Artūrs Zariņš, Agnese Dravniece, Beatrise Bērziņa, Dāvis Špūle, Edmunds Zutis, Elīna Petrova, Elīna Rozīte, Ieva Āboliņa, Ilmārs Rikmanis, Ingus Pērkons, Jānis Linītis, Kapars Leduskrasts, Kristīne Krūkle – Bērziņa, Lauma Bauermeistare, Līga Avotiņa, Raitis Bobrovs, Valters Bogorads
Starpautiskās muzeju nakts pasākuma radošā komanda:
Beatrise Bērziņa, Edmunds Zutis, Eduards Baķis, Elīna Petrova, Ieva Āboliņa, Ilmārs Rikmanis, Kaspars Leduskrasts, Matīss Reinfelds, Toms Rēķis.
LU Preces centra foto no pasākumiem pieejami šeit
Fotogrāfiju autori: Ieva Āboliņa, Toms Grīnbergs (LU Preses centrs), Līga Dreijalte, Eduards Baķis