Akadēmiskais centrs
Priekšvārds
Man gadījās iepazīties ar mana Analītiskās ķīmijas katedras kolēģa Jura Katkeviča rokrakstā sarakstītām atmiņām („Toli Lukašovka” – lasīt latgaliski), kuras vēl nav publicētas. Es ieteicu kolēģa atmiņas publicēt fakultātes virtuālajā lapā, bet, sakarā ar rokraksta lielo apjomu, tas nav iespējams. Mēs esam sarunājuši tā - lai ieinteresētu izdevējus, darīt zināmas dažas ainas dažreiz neminot personu vārdus, izņēmums - paraksti zem fotogrāfijām. Mana kolēģa aprakstītās atmiņas par mācību darba un zinātniskajām aktivitātēm mijas ar humoristiskiem gadījumiem, kas katedrā parasti tiek pārrunāti kafijas pauzēs. Jāpiesaka, ka J. Katkevičs daudzus gadus protokolēja katedras sēdes.
Agnese Osīte, AĶK
- Sāku strādāt Analītiskās ķīmijas katedrā 1994. gadā (skaties 1. attēlu). Mums, veicot un izvērtējot mācību un zinātnisko darbību, nepārtraukti atgadījās kuriozi, seši izklāstīti zemāk. -
-Kompjuterzinātne sociālismā. Sociālisma laikā ķīmijas fakultātes studentiem mācīja kompjuterzinātnes un sociālisma laikā kompjuterzinātnes bija tik sarežģītas, ka saprast izcilu matemātiķu lekcijas varēja tikai daži ķīmiķi, vai arī tie izlikās, ka kaut ko saprot. Tagad neviens vairs nesaka kompjuters, bet „dators” un cauri, ķīmiķim nav jāzina, kas tajā datorā iekšā, ir jāzina kā lietot datoru dažādu uzdevumu risināšanā, jāprot strādāt ar programmām. Sociālisma laikā tā nebija, mācību programmas paredzēja, ka mazākais ķīmiķim jābūt programmētājam un cauri. Tā, maijā, pēdējā lekcijā pasniedzējs eksaminē studentus datorzinātnē, bet tie „ne bū ne bē”. Pasniedzējs saka – nu ir jānorunā cita tikšanās, Jūs, studenti pamācāties un tad aprunāsimies. Drausmīgo situāciju izglāba kursa vecākā, jo kursa vēcākai pēc lekcijas bija jādot parakstīt lekciju apmeklēšanas žurnāls. Dzina pasniedza lektoram žurnālu un sāka lūgties: „Pasniedzēj, ierakstiet mums ieskaiti par kompjuterzinātnēm, nu, lūdzu, ierakstiet!”. Pasniedzējs ieskaites neraksta un taisās iet prom no auditorijas. Te kādas balsis no pēdējiem soliem izmisīgi novaidas: „Melānij`, nelaid ārā!” Dzina bija dūšīga studente, viņa nostājās pasniedzējam priekšā un tam, lai tiktu garām Dzina ir jānogrūž sānis, bet skarties ar rokām studentei pasniedzējs neuzdrošinās, bet no pēdējiem soliem zēni īd: „Melānij`, nelaid ārā!” Nu ko, pasniedzējs padevās (kā tanī mīklā: „Kas tas ir – ubagi dziņdzei, baznīca gāžas) un ar skubu sarakstīja visam kursam ieskaites kompjuterzinātnēs. Šis stāsts būtu bez sāls, ja kursa vecākās vārds būtu bijis Melānija. Pasniedzējs ļoti labi zināja kursa vecākās vārdu un uzvārdu un pat citu studenšu vārdus zināja, bet viņš nezināja, kas tā tāda Melānija ir. Pasniedzējs aiz raženās kursa vecākās auguma nevarēja redzēt to Melāniju, kas gatava neizlaist pasniedzēju no auditorijas. Varbūt pasniedzējs domāja, ka Melānija stāv aiz durvīm un durvis ir noslēgtas no ārpuses. Vot būs joki, ka pasniedzējs dauzīsies pie durvīm, varbūt būs jāsauc palīgā komandanti. Kā pasauksi palīgā komandanti, toreiz mobilo telefonu vēl nebija, atslēga taču ir viņam rokā, kā tad viņu var neizlaist no auditorijas, bet laikam var, jo zēni īd: „Melānij`, nelaid ārā!” Lūk, kā īdēšana, „dziņdzeišana” nostrādāja. –
- Paleodieta. Katrs kaut ko lieto uzturā: cilvēks gaļu, augļus, dārzeņus un c., bet augs barojas ar ūdenī izšķīdušām vielām un no gaisa ņem, kas kuru reize ir neieciešams. Vai reizē ar to kas nepieciešams barībā nokļūst arī tā saucamais „piesārņojums”, piemēram, smagie metāli, ir jautājums, kas katedras darbiniekiem neliek mieru jau vairākus gadus. Tā, konstatēts, ka pavasarī, kad augi „mostas no ziemas miega”, piesārņojums (svins, kadmijs) augos (priežu skujās) transpirācijas rezultātā ātri nokļūst skujās, bet vasarā piesārņojums galvenokārt uzkrājas saknēs. Kā tas notiek, kad pamostas no ziemas miega bērzi un kļavas vēl nav pētīts (skaties 2. attēlu). Citkārt pētot „Senlatviešu un seno ienaidnieku kaulus” doktorande Vita Rudoviča noskaidroja, ko ēduši mūsu senči Viduslaikos. Ikkatrs saprot, ka sagatavot pētījumiem senos kaulus nav vienkārša lieta, jo paraugu sagatavošanas ierīču nav, tās ir jāizstrādā. Te bija jābūt konstruktoram, smalkmehāniķim, daudzu arodu pratējam un pat sagādniekam. Iegūtie rezultāti autorei ļāva secināt, ka Veselavas un Jūrkalnes iedzīvotāju uzņemtais uzturs abos apvidos ir bijis līdzīgs, iespējams bieži vien trūcīgs, bet Rīgā pie Sv. Pētera baznīcas apbedīto pilsētas iedzīvotāju uzturs bija pilnvērtīgākas un proteīniem bagātākas. Veiktais darbs dodot zināmu ieskatu par Latvijas viduslaiku iedzīvotāju paleodiētu. Vitas Rudoviča doktora disertāciju aizstāvēja 2012. gada martā.
Daudzi nezina, citi piemirsuši, ka 30-60 gadus atpakaļ Latvijas kolhozos ziemā slaucamās govis baroja ar egļu skujām, jo nopļautais siens rudeņos teju katru gadu bija sapuvis un lai šie fakti nenogrimtu aizmirstībā, skaties zemāk.
Atceries 1950. – 1959. gados Padomju Savienības biznesmeņi nopirka no Šveices rūpnīcu Šveices siera ražošanai. Šveices siers visiem garšoja, garšoja arī nomenklatūrai. Pirkt no Šveice pašu sieru nomenklatūra uzskatīja par dārgu, nolēma ražot paši. Atceries, Šveices siers bija pārklāts ar sarkanu parafīnu, veidots kā bumba, bija 3 vai 4 kg smags gabals. Pēc rūpnīcas iegādes, aparātu strādnieki apmācījās specialitātē rūpnīcās Alpos, kas tur par skaistumu, kas tur par pārpilnību, bet „būs arī uz mūsu ielas svētki”. Atbraukuši uz Maskavu, speciālisti nu nekādi nevarēja iegūt līdzīgas kvalitātes Šveices sieru. Padomju Valdība izdomāja iesniegt reklamāciju un pieprasīt no Šveices kompensāciju. Bet šveicieši nav ar pliku roku ņemami – šie aizrāda, ka Šveices sieru var iegūt tikai no Šveices melnraibās govs piena. PS Valdība nolemj, ja tās ir tādas lietas, tad iepirksim melnraibās govis un būs mums Šveices siers. PS paiet vasara lielapjoma izmēģinājumos, bet līdzīgs Šveices sieram nekas netika saražots. Nu, jāsper zibeņi, šveicieši nav atklājuši visas Šveices siera ražošanas tehnoloģijas nianses. Bet ko šveicieši, šie saka, ka mūsu govis ganās Alpu pļavās, bet jūs savas melnraibās govis pa ziemu barojiet ar salmiem un egļu skujām. Nu labi, jūs pierādījāt, ka no tāda piena Šveices siers nesanāk. Nu un tad? PS Valdība nosprieda, ja nesanāk Šveices siers, tad ražosim Krievijas sieru. Un viss aizgāja kā smērēts. Ja, arī siers „Blū” ir labs siers. -
- Nanosprukas. Lai arī visam esmu radis atrast risinājumu, jāatzīst, ka bija laiks, kad biju nonācis diezgan lielās sprukās. Sākās tas ar to, ka pagājušo ziemu, paklausot Profa ieteikumam, es aizgāju pie CFI Direktora un izteicu varbūtību, ka nano vadus var iegūt arī elektrolīzes ceļā, šeit ir ļoti plašs pētījumu lauks un iespējas gūt laurus arī nav mazā. Dažu stundu laikā, pārrunājuši ar Direktoru dažādas elektroķīmijas nianses, mēs šķiramies un es piemirsu par mūsu zinātniskiem fantāzijas plāniem. Nekāds jau materiālais nodrošinājums fakultātei strādāt nanotehnoloģijas laukā jau nav, var burt skaistas pilis, bet ar veco pagājušā gadsimta krievu elektroķīmisko aparatūru sasniegt nano virsotnes nebūs viegli. Kas to lai zina, „viss kas var būt”, ja pēkšņi, kā stāsta Profesors, fakultātei būs Eiropas līdzekli un varēs nopirkt vajadzīgo aparatūru (skaties 3. attēlu). Tā, rutīnas darbos paskrēja pusgads, pēkšņi Profesors saka, ka Direktors uzvarējis konkursā un dabūjis Eiropas grantu par nanotehnoloģiju. Es domāju – nu dabūjis, nu un tad, kāds no tā man labums vai pienākums – nezinu, vai ir vērts par to domāt, bet te es kļūdījos, jo esmu ieskaitīts šajā nanotehnologu grupā no mūsu fakultātes. Uzzinājis šo jaunumu nodomāju – nu, puisīt, atkal esi tai vielā iekšā, kas parasti nekad nav priekšā! Un vēl es klusībā sevi rāju – nu kamdēļ tev vajag piedalīties gudro ļaužu spriedelēšanā, nu ko tu tur lien, tagad atkal būs tā putra jāstrebj kopā ar jauno maiņu, pieklājīga materiālā nodrošinājuma grupai taču nav. Steidzīgi būtu vadībai jāatlicina tūkstoši 20 – 30, lai atjaunotu zinaparatūras parku, bet, kā jau darbu sākumā, finansējuma reāli vēl nav, ir vēl papīru putenis, bet laiks iet, viens mēnesis, otrs, trešais, ceturtais, rodas neziņa, ar veco aparatūru iegūtais rezultāts ir niecīgs, Direktors brūk saviem diviem doktorantiem par darbu bez reālas atdeves, sākās arī netieši pārmetumi man – kad tad būs zelta nano vadi iegūti? Pēc triju mēnešu kopdarba un pirmajiem maziem panākumiem, es formulēju minimālās prasības, kas būtu jāiegādājas, jo kopā ar diviem doktorantiem esam to šo izdarījuši. Biju nolēmis, ja prasības netiks apmierinātas, būs jāsaka – „privetstvuju!” Lai drusku morāliski stiprinātos un iedvestu doktorantiem nepamest nabadzīgo darba lauku, pēc vienas darba apspriedes es saku, ka mums iet kā tajā vecā anekdotē.
Draugs sūdzas draugam, ka viņa sieva ar katru dienu prasa un prasa vairāk naudas. - Draugs brīnās, ko viņa dara ar to lielo naudu?
Draugs atbild: „Nezinu. Es naudu viņai nedodu nemaz”
Nezinu vai mani kolēģi doktoranti saprata pareizi šo veco anekdoti, bet nenoliedzami mēs esam pamatīgās sprukās, būs jāpieliek liela izdoma, lai tāpat kā sociālismā bez aparatūras nodrošinājuma kaut kur aizstumt to smalko zinātni – nanotehnoloģiju. Pēc kāda laika daudz kas mainījās. Tātad uz priekšu! (skat. 4. attēlu). –
- Par dārglietu tradīciju fakultātē. Gandrīz katru gadu (es tā pieņemu) noteiktā datumā, šo datumu es nekad iepriekš neesmu zinājis, ierodas zeltkalis un piedāvā iegādāties sudraba, zelta, dzintara un citādus juveliera izstrādājumus. Tirdzniecība virmo 2-3 stundas un tad meitenes un zēni pie kafijas, citreiz pie šampanieša glāzes, ja darba diena jau beigusies, apskata pirkumus un atceras pagātnes notikumus. Viens ir šāds.
Toreiz bija tāda prakse, ka pēc sesijas, tad kad zēniem bija militārie „sbori”, meitenes brauca mācību prakses - ekskursijās uz draudzīgām Eiropas sociālistiskām valstīm. Sevišķi bija iecienīta VDR. Latvijas Universitātei ar VDR Universitātēm bija kaut kādi draudzības līgumi par studentu grupu apmaiņu. Un tā viena studenšu grupa doc. Kalniņa un partordzes Upeslejas vadībā ir apmetusies uz guļu vienā no Leipcigas viesnīcām. Kā liecina fakti, abi grupas vadītāji bija kompartijas biedri un tiem PS valdītāji bija uzticējuši pārraudzīt studentu grupu Vācijā. Neviens īsti nezina kā tas sākās, bet studenti redz, ka mijkrēslī abi vadītāji, spīdinot kabatas lukturīti, rāpus ložņā pa zālienu, cītīgi šķirsta zem viesnīcas logiem augošo zālīti. Nu pie logiem saskrien visas meitenes un nevar saprast, ko lai dara, prasīt vadītājiem, kas noticies un ko viņi tur zālē meklē, vai izlikties neredzam šādu izdarību, kā nekā pa zālienu ložņā grupas reālā vara. Laiks iet, sāk jau satumst, bet vadītāji arvien ložņā pa zālāju. Tomēr dažas meitenes it kā nejauši iziet pie vadītājiem un vārds pa vārdam noskaidro būtību – no trešā stāva pa atvērto logu ir izkritis zelta laulības gredzens, gredzens, kas ir ierakstīts deklarācijā un atgriezties Savienībā bez gredzena ir liels noziegums, liels noziegums ne tikai pret laulāto draugu (es te minu laulāto draugu tikai skaistā vārda pēc, jo toreiz atklāti neviens nedrīkstēja laulāties, bet tikai sarakstīties. Apzīmēt laulības gredzenu ar vārdiem „sarakstīšanās gredzens” diemžēl arī toreiz grieza ausīs un šādu apzīmējumu nelietoja.), bet jo vairāk pret sociālistisko valsti. Velns zina, ko izdarīs spēka struktūras konstatējot, ka zelta gredzens nav atgriezies Savienībā no ekskursijas pa Eiropu. Tātad, kam ir gaišākas, redzīgākas acis, lūdzu, palīdziet. Kad meklējumos iekļāvās meitenes, kuras nejuta ne mazāka uztraukuma par notikušo, meklētais gredzens tika izcelts no labi noauguša kamolzāles cera. Jūs domājiet noskanēja dimdinošais „Eurika!”, nekā, saruna pārgāja uz čukstiem, līdzzinātāji tika zvērināti nekam nekad neko nestāstīt par šo atgadījumu un laikam, mēs par šo atgadījumu arī neko neuzzinātu, ja Latvija „neatmostos”, neatdalītos no PS, nekļūtu par pastāvīgu valsti un uz fakultāti neatnāktu juvelieris ar saviem izstrādājumiem.
Liekas, ka ir zināma tikai maza daļa no aprakstītā notikuma, kas saistīta ar gredzena meklējumiem zālājā, bet kā tas laulības zelta gredzens varēja izkrist pa viesnīcas logu no trešā stāva, kā tika zvērināti zinātāji vai informācija par gredzenu tanīs laikos nokļuva atklātajā, vai aizklātajā informācijas apritē – neviens nezina. Par šiem aspektiem mēs varam tikai fantazēt, varbūt pat pats fakts par laulības gredzena izkrišanu no trešā stāva viesnīcas loga ir no ekskursijām nogurušo meiteņu fantāzijas auglis pēc vācu stiprā alus kausa baudīšanas vakarā. Vai - kas būtu, ja būtu. -
- „ Ļaujiet strādāt!” Tā reiz nācās dzirdēt nodarbībā - sen tas notika, ja pareizi atceramies 1998. gada vienā oktobra mēneša dienā, kad notika nodarbība LU Farmaceitu fakultātes studentiem - laboratorijas darbi analītiskajā ķīmijā. Studentu uzdevums bija noteikt sērskābes daudzumu, kas ieliets 100 ml mērkolbā. Studentiem vajadzēja notitrēt 10 ml analīta ar 0,1 M nātrija hidroksīda šķīdumu. Piebildīšu, ka abi šķīdumi ir kodīgi un jāsargā rokas, seja, acis un arī apģērbs, jo citādi radīsies vai apdegumi, vai caurumi, tāpēc darbs studentiem un pasniedzējam atbildīgs. Pēc instruktāžas visi studenti ar nopietnām sejām un uzmanīgi veic vajadzīgās operācijas un pirmā svarīgā operācija ir iesūkt pipetē 10 ml sērskābes šķīduma. Redzu, ka visi, lietojot gumijas pūslīti, iesūc pipetē sērskābes šķīdumu un cenšas bez zudumiem to pārnest titrēšanas kolbā. Nē, viens zēns dara kaut ko jocīgu, viņš pipeti tur otrādi un viņam nekādi neizdodas bez zudumiem pārnest sērskābes šķīdumu titrēšanas kolbā. Es viņam saku: „Jūs nepareizi darbojaties ar pipeti!” Viņš nenovērsies no darbošanās saka: „Ļaujiet strādāt! Man tāpat viss neizdodas labi!” Students strādā ar kodīgiem šķidrumiem, es nepaaugstinot balsi saku, ka Jūs pipeti turat otrādi! Citas meitenes – studentes, kas ir tuvumā arī aiztur skaļus smieklus, jo darbs ir vienkāršs, bet bīstams. Kā Jūs domājiet, ko es darīju? -
- Parauga intelekts. Eiropas kopienas institūcijas ziņo, ka liela daļa pilsētu iedzīvotāju (25-55%) tiek pakļauta tādai piesārņojuma koncentrācijai ar cietām daļiņā PM10, kas pārsniedz ES cilvēka veselības aizsardzības noteiktos robežlielumus t.i. vairāk kā 35 dienas gadā, kad PM10 daļiņu koncentrācija gaisā ir lielāka par 50 mg/m3, sasniedzot pat 350 mg/m3. Rīgā šis robežlielums, piemēram, no 2005. gadā tiek nepārtraukti pārsniegts vairāk nekā simts reizes gadā. PM10 rodas kā tieši kurināmā sadedzināšanas procesā, tā arī ir saistīta ar prekursoru (NOx, SO2, NH4 u.c.) emisijām atmosfērā un situācija laika gaitā nav jūtami uzlabojusies. Rīgā vairākus gadus šādus pētījumus veica tikai Analītiskās ķīmijas katedrā. Katedrā ir izveidotas nestandarta iekārtas dažādu aerosolu daļiņu iegūšanai un ņemšanai (skaties 4. attēlu). (Zinātniskā darba veikumus var apskatīt Agneses Osītes disertācijā.)
Aizpagājušās nedēļas otrdienā mēs ar kolēģi jau trešo dienu dedzinājām no Dānijas atvestās salmu granulas, dedzinājām tā, lai sadegšana noritētu veidojoties dūmgāzēm, kas satur melnos kvēpus un varbūt vēl arī dažus metāliskos elementus vai to oksīdus. Dedzinot piekto paraugu redzam, ka pakāpeniski braucot paraugam virsū ar sakarsētu mufeli, paraugs deg kā ogle, bet no šī parauga 730 0C temperatūrā atdalās brūngana it kā šķidra lāsīte un neskatoties uz gaisa pretplūsmu un pat 10 – 150 slīpumu šī lāsīte arvien aiziet uz zemāko temperatūru. Nu tīri brīnums, šī lāsīte kāpj kalniņā un kad kvarca caurule atdziest, tad kļūst cieta. Ķircinot kolēģi saku: „Tas tak ir salmu parauga intelekts!” - „Kā tā?” – „Ko darīt? Atjokot.” – Bet, varbūt savērpt kādu mazāk ticamu versiju, bet, varbūt mans spriedums nav tik nenopietns! Pastāvēja taču mūsu ēras vairākus gadsimtus tā sauktie „alķīmiķi”, kuru idejas pēc tam, sekojošos gadsimtos izsmēja, jo sevišķi par ideju no svina iegūt zeltu vai iegūt jaunības eliksīru. Bet citādi, kādus un cik daudz atklājumus alķīmiķi ir izdarījuši, liekas šie ļaudis ir pelnījuši arī atzinības. Patlaban, daži ļaudis saka, ka ir iespējas saņemt enerģiju no cita cilvēka vai no tā saucamā „socikuma”, vai, nekaitīgāk, no kosmosa. Un ar to sakarā, lūk, ko teikšu. Šinī no salmiem radušajā, kustīgajā pilienā, kas vairās no augstās temperatūras, nav ieslēgts intelekts, ko parasti mēs aprakstam kā tikai cilvēkam raksturīgu, bet ieslēgts kaut kas īpašs, ko varētu raksturot ar daudz vispārīgākiem intelekta formulējumiem un piedēvēt šai lāsītei saistību ar mūsu vārdos apzīmēto „nedzīvās dabas” struktūras veidojumiem, fraktāliem ar spēju struktūras replikāciju. Skaidrs ir viens, no augstās temperatūras vairošā šķidrās lāsītes sastāvs nav pētīts, es par tādu lāsīti līdz šim zinātniskajā literatūrā neesmu lasījis un tamdēļ, zinātnes vārdā, būtu jāziedo šī lāsīte un jāpapēta kaut vai tās ķīmiskais sastāvs. Mēs, kā eksperimentētāji varam šo to noskaidrot. Ir brīnišķīgi prast ieraudzīt to, ko līdz šim citiem cilvēkiem nav bijis iespējas redzēt, redzētam piedēvēt hipotēzi un nākošā etapā neparasto papētīt, bet neparastā mums apkārt ir daudz, daudz, daudz un jāprot to tikai saskatīt un ... var drusku pafantazēt. Divas nedēļas pelni ar „lāsītēm” istabas temperatūrā stāvēja uz galda. „Lāsītes” vēl atrodas kvarca caurulēs, ir drusku saplacinājušās un kļuvušas caurspīdīgākas. Rīt sāksies iegūto pelnu šķīdināšana skābēs (skaties 5. attēlu), redzēs kā uzvedīsies lāsītes, redzēs ko man teiks kolēģe pēc padarītā darba. -
- Apavu remonts. Fakultātes darbinieki un arī studenti gatavojās pārcelties uz jauno Dabas zinātņu centru Torņakalnā. Jau tagad no reklāmas brošūrām redzams, ka šī ēka būs gana iespaidīga un pamanāma. Patlaban fakultāte atrodas vēsturiskajā mājā, kādreizējā Rīgas meiteņu ģimnāzijas ēkā, kurai blakus ir Maikopa nams.
Un bija tā. Aizpagājušo nedēļu man piezvanīja draugs no skolas laikiem, kas pēc vidusskolas beigšanas nemācījās Rīgas augstskolās, viņš lūdza man konsultāciju par ķīmijas jautājumiem, precīzāk par zilo mālu pielietošanu kosmētikā. Viņš patlaban ir iebraucis Rīgā, atrodas pie Rīgas pasažieru stacijas. Es piekritu ar viņu parunāt un teicu, lai braucot ar 3. trolejbusu līdz Briāna ielai, tad 25 metri jāpaiet atpakaļ braucamajā virzienā un būsi tieši pie ieejas durvīm fakultātē. Viņš apsolīja pēc 20 – 25 minūtēm piebraukt. Tiešām, pēc nepilnām 25 minūtēm viņš atkal zvana pa mobilo un saka, ka iet no trolejbusa pieturas, prasa, pa kurām durvīm lai iet mājā iekšā, pa tām uz kurām rakstīts „Ātrais apavu remonts” vai varbūt ir citas durvis. Manu stāstījumu pārtrauca draudzīgs smieklu vilnis, bet smiekli ātri noplaka, jo katedras vadītājam neparaustījās uz sejas neviens muskulis, dekāns drusku pasmaidīja un bilda, ka tā nu nav, ka nav fakultātes plāksnes, bez šaubām tā nav tik krāsaina kā apavu remontam, tā ir pelēka un nosūbējusi. Neviens no klātesošiem vairāk neizteica nevienu komentāru par fakultātes un apavu remonta plāksnēm pie fakultātes ieejas durvīm, jo mēs taču tūlīt, tūlīt pārvāksimies uz jauno māju. Ja, tā nu tas ir. -