Akadēmiskais centrs
Katru gadu Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) pavasara pilnsapulcē pasniedz LZA vārdbalvas jaunajiem zinātniekiem un Jauno zinātnieku balvas. Tās konkursa kārtībā no fakultāšu domju un LZA īsteno locekļu izvirzītajiem darbiem tiek piešķirtas maģistriem, doktorantiem un jaunajiem pētniekiem, kas tikko aizstāvējuši savus noslēguma darbus un nav sasnieguši 30 gadu vecumu. Šogad, 4. aprīlī, balvu ķīmijā ieguva Latvijas Universitātes (LU) doktorantūras studente Aija Trimdale ar darbu “Nitrafurantoīna kristalizācija un iegūto kristālisko formu ietekmējošie faktori”.
Intervija ar balvas ieguvēju Aiju Trimdali.
Kādas sajūtas pārņem, iegūstot šo balvu?
Pirmkārt, man bija šoks un liels pārsteigums, izlasot e-pastā īsu ziņu ar tekstu: “Apsveicam, Jūs esat saņēmusi balvu”. Biju arī pārsteigta, ka tā ir arī naudas prēmija, jo, teikšu atklāti, piesakoties konkursam, nemaz to nezināju.
Kas Jūs pamudināja pieteikties?
Par iespēju pieteikties balvai man pastāstīja draudzene, viņa kādreiz arī bija viena no laureātēm. Sapratu, ka mans maģistra darbs ir gana labs, lai mēģinātu, tāpēc lūdzu palīdzību profesoram Andrim Actiņam, lai fakultāte izvirzītu un varētu visus papīrus iesniegt Zinātņu akadēmijā.
Ko Jums nozīmē iegūtais tituls?
Nebiju domājusi, ka šis konkurss un nominācija būs tik nopietni! Protams, tas veidos nozīmīgu ierakstu manā CV, kas arī ir ļoti svarīgi. Vēl tas ļaus nenolaist rokas un cīnīties, jo tā ir motivācija darīt.
Vai Jūs uzskatāt, ka esat izvēlējusies pareizo virzienu, un ķīmija ir Jūsu aicinājums?
Tagad varu teikt lielu jā. Pagaidām vēl strādāju uzņēmumā “Grindex” aktīvo vielu research and development nodaļā (pusslodzes darbs), bet tagad man tika piedāvāta pētnieka vieta un pilnībā pāriešu uz fakultāti. Teiksim tā – zinātne ir tuvāk manai sirdij.
Minējāt, ka Jums patīk radošas lietas, bet arī zinātne ir tuvu sirdij. Kā starp radošo un zinātni Jūsu dzīvē atrodat balansu?
Zinātne un radošums iet kopā roku rokā. Ir brīži, kad apsēdies pie kolbas un domā, ka viss ir slikti un nekas nesanāk. Bet tad ieslēdzas radošās domāšanas process. Es parasti cenšos atrast kādas odziņas, kas ir tas galvenais, kas nosaka, vai tas eksperiments sanāks vai nē. Ir brīži, kad pēc darba apraksta un publikāciju metodēm eksperiments man sanāk, bet darba vadītājam nē, vai otrādi. Ir jāatrod un jāizdomā tas neuzrakstītais knifiņš. Radošā pieeja palīdz arī tad, kad darbā ir jāsaliek milzīgais informācijas apjoms no tūkstošs šūnu Excel tabulas uz A4 lapas, turklāt tā, lai cilvēks paskatoties varētu saprast, ko tur mēģināju parādīt. Arī posteru veidošanā nepieciešama prasme labi un kvalitatīvi izvietot attēlus, lai plakāts gan izskatās vizuāli labi, gan arī tā saturiskā informācija ir pareiza un precīza.
Tas nozīmē, ka maketēšanas prasmes ieguvāt pašmācības ceļā?
Nelielus maketēšanas pamatus – krāsas, attēlu pielāgošanu, fontu izvēli, tipografikas pamatus un citus – apguvu vidusskolā, jo man bija superīgs programmēšanas skolotājs. Atceros, ka bijām pāris trakās meitenes, kurām ļoti interesēja programmēšana un grafika, ko padziļināti vēlējāmies apgūt. Pārējās prasmes laika gaitā nāca klāt pašas.
Kad stājāties Universitātē, vai uzreiz konkrēti zinājāt virzienu, vai tomēr bija vēl kādi varianti?
Es biju no tiem, kas nevarēja izvēlēties. Atceros, ka sēdēju grāvja malā, plēsu pīpeņu lapiņas un domāju, vai iet uz bioloģiju, ķīmiju, medicīnu, programmēšanu, digitālo grafiku, vai varbūt arhitektus, varbūt ģeologus, ģeogrāfus. Tā tas turpinājās, jo likās, ka padodas tas viss. Kāda nozare ne tik labi, kāda labāk, bet tiešām bija sajūta, ka piederīga esmu katrai iepriekš nosauktajai studiju programmai.
Kur aizsākās Jūsu interese par zinātni un ķīmiju?
Šis ir smieklīgi leģendārs stāsts. Zinātnieku nakts mani “noķēra”. Atminos, ka tā bija 11. klase, kad kopā ar mammu devāmies apskatīt dažādas fakultātes. Apciemojām gan ģeogrāfus, gan fizmatus, gan biologus, gan arī ķīmiķus. “Ķīmiķos” biju stāvā sajūsmā, kad ieraudzīju rentgenmetožu laboratoriju. Atceros, ka tur rādīja un stāstīja profesors Actiņš un mans tagadējais darba vadītājs Agris Bērziņš. Mani vienkārši fascinēja, ka viņi ar rentgenu, nesabojājot, teiksim, monētu vai gredzenu, varēja precīzi pateikt cik un kas tur ir. Tajā laikā tur vēl stāvēja kristālu modeļi, bija iespaidīgas iekārtas, zinātniskie plakāti, informācija par farmāciju un tās iespējām, kā arī laipna cilvēku attieksme. Viss nosauktais bija tas, kas mani aizķēra un lika saprast, ka tomēr ķīmija būs mans aicinājums. Iestājoties Ķīmijas fakultātē, sākumā sāku strādāt organiskās ķīmijas laboratorijā par palīdzi doktorantei, un paralēli centos “izrauties” uz rentgenmetožu laboratoriju. Ar laiku mans sapnis patiešām piepildījās, bet dubultā laime, ka izdevās iekļūt komandā pie vadītāja Agra.
Vai Jums ir vēl kādi sasniegumi profesionālajā jomā?
Lielākais sasniegums pagaidām ir tieši šī balva, taču vēl viens, ko arī uzskatu par nozīmīgu, bija Mundheimu izcilības stipendijas iegūšana maģistrantūrā.
Kāds bija Jūsu ceļš līdz zinātnei?
Mans ceļš līdz zinātnei bija samērā vienkāršs, jo es jau iestājos ar mērķi nonākt rentgenu laboratorijā un domu: “Es gribu sarkano diplomu!”. Biju pārliecināta par savām spējām un darīju visu iespējamo, lai neiegūtu studiju parādus. Tas beigu beigās arī piepildījās, un sarkano diplomu ieguvu gan bakalaura, gan maģistra izlaidumā.
Kādiem ir jābūt studentiem, studējot zinātnes nozarē?
Es domāju, ka tiem studentiem, kas izvēlējušies studēt šajā nozarē, ir jābūt mazliet trakiem un nenopietniem, tā pat kā es, un ar labu humora izjūtu. Vēl ir jābūt lielai sevis pašdisciplīnai, jo neviens cits tevi nekontrolēs un nevirzīs uz priekšu, tikai Tu pats.
Ieteikums tiem, kas vēlas dzīvi saistīt ar zinātni.
Neesiet nopietni, esiet mazliet dulli. Liels ieteikums ir arī ātri neizdegt. Tas īpaši raksturīgs tiem, kuri vidusskolā pārmācās konkrētu mācību priekšmetu. Vēl novēlu atrast mērķi un darīt nevis to, kas daļēji patīk, bet to, kas tik tiešām iet pie sirds. Vēl svarīgs ieteikums – atrast vadītāju, pie kura ir patiess prieks iet, darboties un runāties.
