V. Avotiņš

Stāsta Valdis Avotiņš, 1981.gada LU ĶF absolvents

Iestāšanās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē (tagad LU) saistījās ar iestājeksāmeniem, un, kaut arī biju mācījies skolā ar ķīmijas specializāciju, pret universitāti bija liela bijība. Alma Mater ar savām tradīcijām šķita kaut kas tāls un grūti sasniedzams, tomēr man bija pārliecība, ka tur jāiekļūst. Tikko bija beidzies lielais ķīmijas industrializācijas bums ar vairākus gadus ilgušiem konkursiem, kur konkurence, lai kļūtu par Ķīmijas fakultātes studentu bija desmit pret vienu, 1976.gadā pretendenti bija apmēram 2,3 uz vienu vietu. Manu pašapziņu nedaudz uzlaboja tas, ka, vienu dienu paklausoties iestājeksāmenu kursu nodarbības, atguvu agrāko pārliecību, ka gan jau eksāmenus nolikšu. Biju jau cītīgi mācījies pirms vidusskolas beigu eksāmeniem; pašplūsmā iestāšanos universitātē nevēlējos atstāt.

Satiku jaunus un priecīgus jauniešus, pilnus cerību par gaidāmo studentu dzīvi un mācībām, par kurām bija daudz kas dzirdēts, lasīts un kas saistījās ar zināmu izredzētības oreolu. Tolaik Rīgā bija neliels universitāšu skaits, līdz ar to arī studiju vietu skaits bija ierobežots – 50, bet stipendiju – vēl mazāks. Ķīmijā varēja izvēlēties starp Latvijas Universitāti un Rīgas Tehnisko universitāti. Biju gadu skolas laikā pastrādājis arī Rīgas Politehniskā institūta doktores Ērikas Bizdēnas laboratorijā organiskajā ķīmijā,[1] paostījis arī topošo ķīmijas inženieru kalves gaisu, kaut tolaik tā arī nesapratu ķīmijas inženiera profesijas būtību, tomēr sajūtas un intuīcija nosvērās par labu jaunradei un zinātnei Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Fizika un bioloģija arī bija interesanti priekšmeti, bet mazāk patika lielais abstraktas matemātikas īpatsvars fizikā un tās trūkums bioloģijā. Kādu laiku padarbojos arī Radioķīmijas laboratorijā virs kādreiz populārā Saktas veikala un nosliecos par labu fizikai ķīmijas fakultātē. Iestājeksāmeni grūtības nesagādāja, un faktiski pats biju izvēlējies ceļu nākamajiem pieciem gadiem.

Studijas sākās ar mācību uzsākšanas ceremoniju un gājienu pa Vecrīgu, aizvadītu mēnesi Salaspils sovhoza biešu laukos, tusiņiem, iepazīšanās vakariem un, kā pilsētniekam neierastiem lauku darbiem. Negribējās citiem izrādīt, ka bietes nepadodas, un retumis izdevās pat ar sagatavoto dienas biešu kastu skaitu apsteigt kādu lauku jaunieti, bet tas bija retumis un tikai spīta rezultāts. Sākotnēji priekšmetu viela jau bija skatīta vidusskolā un šķita, ka šāds visai vieglas trallināšanas periods turpināsies vislaik. Šāda brīvība gan ļāva pievērsties praktizēšanai turpat Radioķīmijas laboratorijā un ūdenstūrismam, kas sāka prasīt arvien vairāk un vairāk laika. Pāris reižu biju jau ar gumijas laivu devies upju krācēs jau skolas laikā, un izmantoju iespēju pieteikties LU Ūdenstūrisma sekcijā. Sporta ieskaiti tur gan nedeva, tāpēc divas reizes nedēļā apmeklēju arī vieglatlētikas nodarbības, kopā ziemā bija pieci treniņi nedēļā. Manu dienas grafiku noteica lekcijas līdz kādiem diviem trijiem pēcpusdienā, tad padarbojos hobija veidā organiskās ķīmijas laboratorijā pie Gunāra Brēmaņa, tad sporta zāle vai sekcijas noliktavā „Būcenis” Tereškovas ielas kopmītnēs darbs ar laivu un inventāra sakārtošanu, pēc kā devos uz Radioķīmijas laboratoriju, kur īstā zinātnes dzīve sākās pēc kādiem septiņiem un tad ieradās visi komandā ieskaitītie, kad nu kurš varēja. Tradicionālas bija nakts melnās tējas dzeršanas, kur parasti uzvarētājs bija Andrejs Salmiņs, kas varēja ietriept vismelnāko un sūrāko darvu. Parasti tas beidzās kādos divos naktī pēc kārtējā eksperimentu cikla, kad pēdējie piķa melnā tumsā taustījās gar sienām un pa kāpnēm klunkurēja lejā uz izeju. No rīta augšā un uz lekcijām. Sākot ar martu braucu uz sacensībām, ar pavasara mēnešos katras brīvdienas uz sacensībām – piektdien prom un svētdien vēlu vakarā atpakaļ, pēc inventāra izvietošanas Būcenī, lai tas izžūtu. Tai brīdī tas likās normāli, saspringtais grafiks tikai palīdzēja labāk sevi organizēt, sports – nobriest, zinātne – ātrāk iejusties šajā nodarbē. Jāpiezīmē, ka vidusskolu pabeidzu desmit gados un biju vienu gadu jaunāks par pārējiem, tīri fiziski bija labi kļūt spēcīgākam.

Studiju laika tusiņus garām laist nevarēja, mēs bijām jautrs kolektīvs, pietiekami sportisks, enerģisks un asprātīgs, un pretēji tradīcijai spējām uzvarēt tradicionālajā 1.kursa un pasniedzēju basketcīņā. Ūdenstūrismā ievilku vēl vairākus kursa biedrus, tradicionāli bija arī rudens un pavasara laivu ralliji., ziemas skolas – kādu nedēļu ilgi pasākumi Kandavas tūrisma bāzē Plosta krogs un citur. Šodien jau aizmirsts, ka paši studenti spēja noorganizēt liela mēroga pasākumus ar 400-500 dalībnieku piedalīšanos, noorganizēt, izīrēt un aizvest laivas, dalībniekus, sarūpēt ikvakara kultūras programmas, kurās uzstājās bardi, kori, deju kolektīvi, oratori, asprātīgo klubi, notika komandu noformējuma skates ar pašu šūtiem apģērbiem, cepurītēm utt., vakariņu un degustācijas konkursi, plašas sporta sacensības ar ātruma, pavēles un izvēles orientēšanās distancēm, slaloma, futbola, regbija u.c. komandu sacīkstēm. Upju aizkritumus tīrīja pirmā tehniskā komanda, par kārtību nometnē atbildēja nometnes komendants, aiz dalībniekiem brauca noslēdzošā laiva. Mani kā iesācēju pieslēdza pie šo pasākumu rīkošanas jau sākumā – kā palīgu, bet otrajā gadā jau kā atbildīgo par laivu transportēšanu. Nekad nebiju neko atbildīgu darījis, vienkārši vecie mani iemeta kā kucēnu ūdenī un nācās mācīties peldēt. Šodien var teikt, tā auklēšanās ap studentiem, ir pārāk liela, jo atlaists vai izmests no augstskolas students nozīmē arī budžeta zaudējumu.

Atceros, ka Cēsu autotransporta kombinātā sarunāju 4 smagās mašīnas laivu transportam, Siguldas tūrisma bāzē kādas 28 airu laivas (kārtējo reizi bija nomainījies direktors, jaunais studentu rallijus nebija pieredzējis, jo nereti pēc krāčainajiem nobraucieniem pa kādam caurumam tapa laivās, kaut uz vietas centāmies saremontēt, tik un tā ledus aukstajā laikā pavasarī darvošana un līmēšana nepadevās un darbi bija jāpārdara laivu bāzu personālam). Tā nu aprīļa beigās pienāca rallija diena un visi ar autobusiem devās uz Apes pusi, jo rallijs bija iecerēts sākt pa Vaidavu no Pleskavas šosejas tilta, tad pa Mustjegi Igaunijā un pēc tam pa Gauju līdz Siguldai. „Atplīsa” abi manis sarunātie palīgi un rezultātā es viens ar uzdevumu aizvest laivas par katru cenu uz tālo tiltu devos uz Siguldu. Biju dzirdējis, ka šādus it kā nepaveicamus uzdevumus, kurus sekmīgi vecie sekcijas vilki agrāk bija paveikuši, negribēju krist kaunā, jo reāli nemaz arī neaptvēru, uz ko esmu parakstījies. Aizbraucu uz Cēsīm nedaudz vēlāk, kā plānots, naudas man līdz nebija, autokombināta direktors pateica, ka esot piektdienas vakars un viņiem bijusi smaga nedēļa un šoferi nekur nebraukšot. Tā vienkārši un punkts. Apstulbu kā ar mietu pa pieri dabūjis. Pats nezinu, kādus argumentus atradu, labināju un lamāju, kaunināju un kārdināju, solīju un būru pievilcīgas ainas, apelēju pie sirdsapziņas un atbildības, kā rezultātā mani vārdi tika sadzirdēti, un jau pēc 30 minūtēm 5 mašīnu kolonna izbrauca Siguldas virzienā. Arī Siguldā bija jāpārvar virkne pārbaudījumu, jo sākumā biju solījis, ka man būs mašīnās laivu cēlāju brigāde, bet naktī pirms 23.00, kad karavāna piestāja pie Vaidavas, visa nometne uzgavilēja, jo galvenais, laivas un dalībnieki bija, un rallijs varēja notikt. Parasti rallijos piedalījās plašāka vai šaurāka ķīmiķu pārstāvniecība, apvienojot gan studentus, gan pasniedzējus.

Jau vidusskolas pēdējās klasēs sapratu, ka, ja kaut ko ļoti gribi, tad uz to mērķtiecīgi jāiet, un tad arī Tu mērķi sasniegsi. Ja darbosies pusspēku, tad neko nesasniegsi, radīsies simts iemesli, kāpēc visu iecerēto nevar uzspēt, padarīt, sasniegt. Formula vienkārša, mērķē, strādā, ieguldot vairāk nekā 100% jaudas no iespējamā, sasniedz, tā it kā vēl kāds no malas Tev palīdzētu, un lietas notika, mērķis tika sasniegts un sākotnēji nereālie uzdevumi izpildīti, pat ja pirms brīža tas nešķita iespējams pēc būtības. Galvenais – vislaik pašam jātic izvirzītajiem mērķiem un to sasniedzamībai. Plus – vīrs un vārds – ja ko apņemies, apsoli, tad izpildi, pat ja tas Tev vēlāk nav izdevīgi.

Minēto uzdevumu izpilde rūdīja raksturu, gribu un slīpēja mērķtiecību. Pirmajās sacensībās pirmā kursa rudenī Lielajā Juglā apgāzos, to parādīja ziņās arī TV, bet tāpēc nenokāru galvu, bet tikai niknāk trenējos. Izrādījās, ka arī airi pareizi iemērkt ūdenī jāprot, tāpat arī noturēt līdzsvaru ar tūrisma smaili, manevrēt upes straumē un izmantot straumes spēku savā labā. Kalnos kāpu maz, jo man mazāku gandarījumu deva ilgais un smagais darbs līdz kalna virsotnei un īsais uzvaras un iekarošanas brīdis pašā virsotnē. Vairāk patika izstrādāt taktiskos risinājumus upē, lai savā labā izmantotu bieži krācošo un putojošo ūdeni. Studiju laikā sacensībās neizveidojās ekipāžas, kurās kaut ko sasniedzu (panākumi nāca jau vēlāk), bet auga meistarība, īpaši trenējoties kopā ar Latvijas ūdens slaloma izlasi trenera Māra Laidiņa vadībā, pavadītās stundas kajakos Misas upē un veicot arvien sarežģītākus braucienus pa kalnu upēm. Parasti šādi braucieni bija trīs gadā – pavasarī uz Karpatiem, Valdaja augstieni, retāk Ziemeļkaukāzu, vasarā Karēļija, Kola, Kaukāzs, Urāli, Altajs, Sajāni, Tjanšans, rudenī – Kaukāzs.

Pirmais lielais brauciens bija uz Karēļiju – Ileksa – Vama – Vodla, kur sākumā braucām pret straumi, tad kādi 25 km bija laivas un mantas jāpārnes uz otru upi, un tad pa to uz leju līdz 30 km garajam Vodlezeram. Plus asinskārie odi, kas gribēja mūs dzīvus apēst. Nonācām pie ezera jau ar apēstiem pārtikas krājumiem. Pēc divu dienu badošanās izlūdzāmies makaronus no kaimiņiem – Ļeņingradas grupas. Beidzās ar to, ka virumu kāds neveikli aizķēra, un mēs lasījām makaronu atliekas no sūnām, kas tāpat garšoja brīnišķīgi. 1977.gada rudenī nobraucām Alazani upi Gruzijā, otrajā kursā pavasarī – Tisu Karpatos, vasarā Lielo Onu Sajānos, trešā kursa pavasarī Miniju Lietuvā, vasarā – Uruhu – Tereku Ziemeļkaukāzā, ceturtā kursa rudenī Rioni – Chenischali Rietumgruzijā, 1980.gada pavasarī Melno Čeremušu Karpatos, vasara pagāja kazarmās Kaļiņingradas apgabalā Gusevas apkaimē, bet 5.kursa pavasarī – M. Un Balto Tisas, bet oktobrī jau pēc studijām pa Narinas upi Tjanšana kalnu grēdā. Ja pavērtē visus maršrutus – tad atmiņā palicis viens no pirmajiem – pa Ogres upi, kad smaile, personīgais un grupas inventārs svēra apmēram 60 kg un stiepu acis pārgriezis, pa upi ik dienas bija jānobrauc 60-70 km un karjeras sākumā tik gari posmi šķita kā katorga. Spilgtā atmiņā palikusi arī L.Ona Sajānos, mūsu pirmā saskarsme ar lielākiem kalniem, bijām tikai četri un pārvarējām salīdzinoši nopietnas krāces un nelielus ūdenskritumus. Bet studiju laika iespaidīgākā upe tomēr ir Rioni, kas trāpījās rudens lietavu laikā, ūdens līmenis uzkāpa par 4-5 m, upe burtiski vārījās, staigāja mainīgas vertikālās straumes, kas spēja katamarāna pontonu iesūkt ar rāvienu lejā, milzīgās mucas, kurās mazāk pieredzējušie līdzbraucēji ienira ar kliedzieniem, tik iespaidīgas tās bija, kaut jau tā bijām trīs dienas gaidījuši, kamēr ūdens līmenis nokrīt līdz saprāta līmenim. Kaut arī centos visādi izvairīties, studiju laikā sanāca uzņemties arvien atbildīgākus pienākumus un nereti pildīt atsevišķas līdera funkcijas, kaut arī pats nekādi sevi par līderi neuzskatīju. Mani kaut kā virzīja pārējie ... un tā kā neviena labāka kandidāta nebija, bieži nācās piekrist.

Lielā iesaiste ūdenstūrismā atsaucās uz studijām – parasti pēc pārgājiena biju viens no lielākajiem parādniekiem. Patiesībā studiju laikā nopietni pārdomāt savu attieksmei pret mācībām nācās jau pirmā kursa beigās, kad mans princips – atbildi, ja zini, izdomā, ja nezini vairs īsti negāja cauri. Beidzot augstskolas mācību rullis bija aizrullējis pāri manu iepriekšējo zināšanu robežai, bet vairākos priekšmetos kā matemātika, kristālķīmija, neorganiskās ķīmijas atsevišķas sadaļas prasīja nopietnu attieksmi. Profesora H.Godes (pat pēc intensīvas somu pirts pie viņa negulēja neviens students) un pasniedzēja I.Kreitusa virzīts sāku strādāt. Tomēr savu dabu tik viegli neapmānīsi – visas sistēmas tiecas uz augstāku entropiju, bet cilvēki rada pieaugošu nekārtību sev apkārt, tā arī es mēģināju pa vieglo „pašļūkt” atsevišķos priekšmetos. Šodien no studijām pozitīvi atmiņā palikuši tieši prasīgie pasniedzēji – docents A.Kauķis, profesors Grīnšteins, prof.Jansons un vēl vairāki citi. Daži studenti vienu un to pašu kolokviju pie doc.A.Kauķa kārtoja pat kādas trīspadsmit reizes. Pirmais man apzināti ielika atzīmi trīs, tomēr bez žēlastības izmeta eksāmenā vienu līdz tam apaļu teicamnieku. Es biju cerējis, ka arī man tāpat kā teicamniekam būs atzīme „divi” un varēšu eksāmenu pārlikt, jo pirmo reizi mūžā balansēju uz robežas nesaņemt stipendiju. Otrajā gadījumā pēc visu parādu nokārtošanas un vairāku mēnešu lekciju izlaišanas neuzspēju trīs semestru kursa apjomu līdz eksāmenam apgūt un godīgi izkritu. Kaut arī pēc tam biju ļoti labi sagatavojies, saņēmu vērtējumu četri (pats gan nesapratu, kāpēc tik maz), bet neviens no citiem studentiem „pārlicējiem” vairāk par 3 nesaņēma, tāds bija profesora princips. Tālāk jau biju ritmā un savas specialitātes priekšmetus apguvu kārtīgi un nopietni. Analītisko ķīmiju un prof.Jansona komandu atceros labi saistībā ar parādu kārtošanu, jo bija precīzi jānosaka kvalitatīvais un kvantitatīvais paraugu sastāvs. Ja nepareizi – nāc un kārto laboratorijas darbu vēlreiz. Un vienlaicīgi neļāva vairākus darbus kārtot. Saņēmos, nācu, strādāju, formēju laboratorijas darbu protokolus un katru no tiem aizstāvēju. Parasti kādas 2-3 nedēļas pēc pārgājiena parādi bija iedzīti un biju ticis t.s. „lēnākajiem” studentiem garām. Mazāk atmiņā palikuši lekcijās un nodarbībās „tikai” interesantie docētāji. Lekcija kā teātra izrāde, bet, kas iemācīts, nav skaidrs, pēc kāda laika viss tāpat bija jāpārlasa. Savulaik nekad nedomāju, ka izmantošu kvantu ķīmijas un vielas uzbūves metodes. Bet dzīve apgrieza visu ar kājām gaisā, un savulaik mazāk apgūto jau detalizēti apguvu otrreiz.

Mūsu pirotehnikas hobijgrupas organiskās ķīmijas eksperimenti man noslēdzās pirmā kursa beigās. Bijām 3-4 studenti, kas bija iecerējuši sagatavot tādu kā jaunā ķīmijas eksperimentētāja - spridzinātāja rokasgrāmatu. Ceru, ka noilgums ir sasniegts, un tagad šo lietu var daļēji atslepenot. Būtībā pētījumu apkopojumu par minēto tēmu. Daudz eksperimentējām, parasti kulminācija bija saistībā ar ikgadējām ķīmiķu dienām, kad visa fakultāte, gan studenti, gan docētāji un laboranti uz nedēļa nogali devās zaļā pļavā un dzīve sita aktīvas, sportiskas un izklaidējošas pāris dienas ar vieglu ķīmisku piesitienu. Sporta sacensības starp kursiem, katedrām, grupām mijās ar dejām, konkursiem, dziesmām, uguņošanu, raķetēm, eksperimentiem, ķīmisku atjautību. Atceros, ka mūsu grupa parasti brauca ar atsevišķu nodalītu telpu kādā autobusā, kur tad izvietojām līdzi ņemamās kastes ar materiāliem un agregātiem. Vienugad bijām sameistarojuši cauruli ar caurumu deglim sānos un aizmetinātu lejasdaļu, un izmantojām to kā lielgabalu. Ar palielu kanonādi ik pa brīdim novakarē par sevi atgādinājām, izšaujot kārtējo raķešu lādiņu, kas bija pašdarināta un labi plānota pirotehnika. Bijām tikuši līdz vairākpakāpju un daudzkrāsu raķetēm. Vienā brīdī mūs pārsteidza mežsargs, kas meklēja malu medniekus. Tikai pēc laba brīža viņš saprata, ka cēlonis ir mūsu amatierlielgabals. Ļoti aktīvs te bija Vladeks Šimanskis, Jānis Kuzmanis, abi ļoti talantīgi puiši, olimpiāžu dalībnieki no iepriekšējā kursa. Pirmais arī bija ilggadējs ūdenstūrists, pēc akadēmiskā gada arī kursabiedrs, diemžēl šodien jau citā saulē aizgājis. Ar rokasgrāmatu bijām tikuši visai tālu, vēl nesen pārcilāju rokrakstus, bijām izskatījuši kādus 500 literatūras avotus, jo savulaik daudzas bija atklātas zinātniskās publikācijas šajā jomā. Mana jaunā spridzinātāja karjera beidzās ar dzīvsudraba organikas detonatora parauga uzsprāgšanu, laicīgi nenoņemot žāvējamās nogulsnes no radiatoriem pēc rūpīgā un pailgā sintēzes procesa. Nācās pārglāzēt atpakaļ dažu labu logu, izmest dažu trauku atliekas, un skalot acis vairākus mēnešus, līdz atjaunojās redzes asums. Par ar spridzināšanu saistītiem atgadījumiem fakultātē droši vien varētu sagatavot atsevišķu izdevumu, vēsturē esmu dzirdējis arī spilgtākus gadījumus, dažus ar izcilā eksperimentatora J.Drinka līdzdalību. Viens no tiem saistās ar pāris gadu vecākiem studentiem – iedomājaties, ka viens fakultātes viena gaiteņa galā tur konusveida kolbu, kuras 30 cm dibenā atrodas svaigas izžāvētas triacetoperoksīda baltas nogulsnes. Otrā galā stāv otrs students un pīpē. Pirmais saka, ka viņš met ar izsmēķi un patiešām to arī izdara. Sagadās tā, ka t.s. „končiks”, nolidojot savus 30-35 m lielu attālumu, precīzi piezemējās kolbas kakliņā un veiksmīgi iekrita iekšā un uzspridzināja kolbu. Pat gribēdams nevarēsi atkārtot. Ja kaut kam lemts notikt, tas notiek, reizi gadā pat slotas kāts šauj ...

Apguvām virkni sintēžu arī pārtikas tehnoloģiju jomā. Parasti visi šī segmenta darbi saistījās ar metilkarbinola pielietošanu kādā no tā izpausmes formām. Un tad lekciju starplaikā ieklīdām laboratorijā, lai klusām nodegustētu kādu jauno izstrādni. Lielākais sasniegums bija G.Brēmaņa „cietais alkoholiskais deserts”, kas gan netika patentēts un kas arī nekļuva par viņa tālāko pētījumu priekšmetu. Biju izsintezējies gana ari citās jomās, un nedaudz izbrīnījos, kad kāds neveikls mūsu kursa students, škiet, trīs reizes atkārtoja bromacetona sintēzes laboratorijas darbu ar vienu un to pašu sasniegumu – laboratorija tika plaši vēdināta, izdzenot visus ārā, jo viss stāvs bija gluži kā pēc asaru gāzes bumbas sprādziena.

Kopš otrā kursa vienu dienu nedēļā aizņēma nodarbības Kara katedrā (Padomju Armijas vienība LU sastāvā), varēju tikai ar skaudību vērot, ka meitenēm visai īsās medicīnas nodarbības ļāva gan iedzīt kādus iespējamos parādus, strādāt dienas laikā zinātni, veltīt laiku sev vajadzīgām lietām. Parasti atgriezāmies no Kara katedras ap 18.00 vakarā un darba diena bija galā, palika sports un zinātnes vēlos vakaros. Vēl spilgtā atmiņā bija aģitbrigādes, kur es piedalījos tikai pāris reizes, jo atraktīva runāšana, dziedāšana vai aktiermāksla nebija manas stiprās puses. Bet vasaru studentu celtnieku vienību kustība ar vismaz viena mēneša darbu lauku būvēs, studentu celtnieku vienību salidojumiem, sacensībām un visu ar to saistīto bija sava veida mācību kursi ar ļoti praktisku ievirzi. Paši studenti divus, bet vienu gadu arī trīs mēnešus organizēja savu darba dzīvi – proti strādāt, proti arī atpūsties. Visa šī kustība tika īstenota ar noteiktu ideoloģisku ievirzi, bez vienību komandieriem bija komisāri, bija paraugvienības, bija pāraudzināšanā atsūtīti t.s. „grūtie” jaunieši, notika priekšlasījumi. Bet kopumā tie ideoloģiskie uzslāņojumi studentu dzīvi daudz netraucēja. Ar pārējo atbalstu iemācījos dejot, bija daudz sportisku aktivitāšu, tautisku vakaru, rotaļu, izpriecu. Vairākkārt pavadījām veselas naktis dziedot, pie kam, neatkārtojot dziesmas. Papildus visam, darbs celtnieku vienībā ļāva nopelnīt naudiņu, lai varētu segt otra mēneša vasaras kalnu brauciena izmaksas. Tikai vēlāk sāku domāt, kāpēc Tartu ir tik veca un slavena universitāte, bet Rīgā kā nacionālo universitāti to dibināja P.Stučka. Rīga vismaz četras reizes savas iespējas izveidot universitāti palaida garām. Tā arī katram individuāli – dzīve vislaik piedāvā iespējas, jautājums, cik katrs ir gatavs un gribošs tās satvert un izmantot.

Kopumā fakultāte palikusi atmiņā kā ļoti draudzīgs kolektīvs, kur kursā aptuveni 50 studenti, kopā 250 un kādi 70 darbinieki. Visi pazina visus, pasniedzēji lielākoties bija nākuši no Rīgas Politehniskā institūta, prasību līmenis bija augsts un sliktākos atskaitīja bez žēlastības, vismaz līdz trešā kursa specializācijas izvēlei. Fakultāte deva lieliskas iespējas dažādiem karjeras virzieniem, studenti atkal centās apvienot studiju brīvību ar zināšanu un prasmju apgūšanu, padoms nevienam zaļknābim netika atteikts, jautājums, vai pašam bija gana gribas, lai sevi piespiestu apgūt tēmu līdz dziļākai būtībai. Arī apkārt bija spēcīgi un mērķtiecīgi cilvēki, kas gan vēlāk reti kurš saglabāja saikni ar ķīmiju. Bet to jau noteica citi spēcīgi un ārēji procesi.

Programmēšanu pasniedza Juris Dzelme, ļoti gudrs cilvēks, pabeidzis Ļeņingradas universitāti, bet vielas izklāsts bija nedaudz sauss, abstrakts, un lielākajai daļai programmēšanas uzdevumi radīja palielas grūtības. Kaut kā instinktīvi sapratu, ka programmēšana jāmācās, ātri apguvu pamatus, tomēr lielas grūtības man radīja sarežģītāku matemātisku metožu pārnešana programmēšanas valodās. Gāju un purināju ārā skaidrojumus no Jura Dzelmes un droši vien ar saviem glupajiem jautājumiem biju viņam „apnicis līdz kaklam”. Tas atkārtojās pa trim reizēm vismaz – es nespēju saprast skaidrojumu, pasniedzējs atkal nespēja tā vienkāršoti izskaidrot. Līdz ar visādiem papildjautājumiem izdevās izvilkt ārā kaut ko pašsaprotamu, un te radās brīnums – lietas pieleca un aizgāja. Un tālāk jau ar lielajām mainframe ESM un programmām Fortran valodā bija daudz vieglāk. Programmēšana padevās labi arī Jānim Švirkstam, Laimonim Reiteram un Ivaram Petrovskim, kopīgi palīdzējam arī dažam labam kursa biedram tikt galā ar uzdevumiem.

Man sevi tā kā negribētos par pavisam glupu saukt, biju ar dažādiem panākumiem piedalījies dažāda līmeņa olimpiādēs, un kad 1.kursa vidū pirms Ziemassvētkiem Fizikas un matemātikas jaunie zinātnieki rīkoja kaut kādu līdzīgu olimpiādi pirmo kursu studentiem. Tā pa īstam neko nesapratu, pat neatceros kurš konkrēti, bet viens teica, kā kādam no fakultātes jāiet, tad arī aizgāju. Atceros, ka man iedeva kaudzi lapiņu ar vairāk intelekta novērtēšanas un matemātiskajiem uzdevumiem. Centos izpildīt, bet palika diezgan daudz neatrisinātu uzdevumu. Nodomāju, ka šī nav mana diena, bet biju pārsteigts, ka ieguvu starp paris simtiem risinātāju no visām fakultātēm astoto vietu.

Pionieri – Ķesterciems Mēs bijām otrais gads, kuriem ieviesa pedagoģisko praksi kā obligātu un bija jāpiedalās visiem. Iepriekšējā gadā fizikas – matemātikas fakultātes studenti bija tā pa īstam izmantojuši šo prakses iespēju studentu tusiņiem un puse kursa bija noņemta mūsu gadā no trases. Man šis laiks palicis atmiņā kā dažas ļoti jautras un aizraujošas studentu dzīves dienas.

Vienīgā reize, kad tieši saskāros ar ideoloģiju, bija kandidēšana uz studentu celtnieku vienību, kurai vajadzēja strādāt Austrumvācijā. Līdz šim biju vairumā gadījumu no komjaunatnes pasākumiem izvairījies. Kad kā kritiskā atlases prasība tika izvirzīta ļoti aktīva iesaiste ideoloģiskajās nodevās, devu priekšroku Karpatu kalnu upēm un tā iekļuvu kandidātu saraksta beigās, kas neļāva doties uz ārvalstīm. Katram sava izvēle un maksa par to. Bet nenožēloju. Tomēr dziļāka izpratne par režīma būtību radās tikai atmodas un Tautas frontes periodā.

Studentiem obligāti jau no pirmā kursa bija jāstrādā zinātniskais darbs, fakultātes laboratorijām bija sadarbība ar PSRS vadošajiem zinātnes centriem, līgumdarbi; kopumā vide mācībām un pētniecībai bija veselīga. Jau no pirmā kursa aktīvāki piedalījās zinātniskā darba konkursos, rakstīja pētījuma konkursa darbus – tādas kā nelielas publikācijas vai kursa darba apjomā. Ceturtajā kursā bija kursa darbs, bet piektajā kursā bija jāizstrādā un jāaizstāv diplomdarbs. Biju ieinteresējies par Latvijas Zinātņu Akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūta darbību un diplomdarbu izstrādāju jau šajā institūtā. Bija jāapgūst jaunu neorganisko materiālu sintēze, vairākas jaunas optiskās un instrumentālās metodes, pēc pavasara laivu brauciena biju diplomdarbu iekavējis. Atceros, ka pāris nodaļas rakstīju uzreiz, man tās nesavtīgi palīdzēja nodrukāt sava atvaļinājuma laikā savā vasarnīcā radioloģe Anita Skujiņa, tā paglābjot vairākus studentus, bet recenzentei Tamārai Gorbovickai darbu iesniedzu pašā pēdējā brīdī, nogādājot tikko silti iesieto manuskriptu viņai dzīves vietā. Tas gan nenozīmēja, ka man būtu kādas atlaides saistībā ar darba aizstāvēšanu. Diplomdarba beigu posms bija pavisam saspringts, kopā ar vēl diviem līdzīgiem bēdu brāļiem A.Laukevicu un A.Oborenko strādājām bez mazākās atelpas trīs diennaktis no vietas. Jau rīta pusē, kad biju pārfotografējis rasējumus un diagrammas, jautāju par pēdējiem darbiem, Aldis vairs neatsaucās – gulēja pārguris. Kad izdzēsu gaismu, lai ietītu attīstīšanai pēdējo filmu, vairs neatsaucās arī Antons. Un tad pēkšņi salecos no liela blīkšķa, jo biju arī pats aizmidzis, un kādā brīdī vienkārši nogāzu lielo menzūru, kas sašķīda gabalu gabalos. Jāpiebilst, ka neviens no topošajiem absolventiem nepamodās. Saslaucīju stiklus, likos uz trim blakus sabīdītiem krēsliem gulēt, un agri no rīta mūs uzbungāja augšā apkopēja. Jau nedaudz svaigāki, paspējam visu pārfotografēt, noformēt un iesiet darbus un vēl nodot. Paralēli kopā ar tolaik 4.kursa studentu (es jau biju 5.kursā) Jāzepu Malnaču un 2.kursa studentu Viesturu Valteru apvienojām mūsu trijotnes zinātnē paveikto un iesniedzām pieteikumu Vissavienības studentu zinātnisko darbu konkursā. Jau gandrīz gadu vēlāk sev par izbrīnu par darbu „Lioluminiscences kinētisko parametru pētījumi, šķīdinot sārmmetālu halogēnu kristālus” ieguvām PSRS ZA medaļu. Jāpiebilst, ka par diplomdarbu (NĶI) saņēmu LR ZA prēmiju. Bet tā ir pateicība visam kolektīvam, galvenokārt prasīgajiem vadītājiem – J.Avotiņam, J.Dzelmem, J.Tīlikam, T.Milleram, A.Vītolai un citiem Radioķīmijas un NĶI zinātniekiem un tehniskajiem darbiniekiem.

Noslēgumā gribu izteikt pateicību visiem docētājiem, darbiniekiem, maniem studiju kolēģiem, kur par katru varētu daudz interesanta stāstīt, par iespēju būt ar viņiem kopā veselus piecus gadus, par to ka viņi mani ietekmēja un šī ir iespēja atcerēties arī tos, kuri mūs ir atstājuši.